Otrā pasaules kara Vācijas armija parasti asociējas ar zibenskaru, tanku armādām un pikējošajiem bumbvedējiem, kas noslauka ienaidnieka aizsardzības līnijas. Taču patiesībā vērmahts nebūt nebija tik motorizēts, kā būtu gribējies Hitleram, jo zirgu tajā bija daudz vairāk nekā tanku un automašīnu.
Līdz trīsdesmito gadu vidum kavalērijai Vācijas bruņotajos spēkos būtiska vieta bija tā vienkāršā iemesla dēļ, ka Versaļas līgums aizliedza vāciešiem veidot tanku vienības. Tādēļ tai nācās iztikt ar septiņām kājnieku un trim kavalērijas divīzijām. No 100 000 reihsvēra karavīriem 16 000 dienēja kavalērijā. Jāšanas mācībām bija atvēlēts daudz laika, regulāri notika sacensības, dienests kavalērijā skaitījās visai prestižs. Ne velti 1936. gada vasaras olimpiādē visās jāšanas disciplīnās zelta medaļas izcīnīja Vācijas sportisti - tas liecina par to, cik augstā līmenī valstī bija nostādīts jāšanas sports.
Nākot pie varas Ādolfam Hitleram, Vācija atteicās no Versaļas līguma ierobežojumiem un sāka armijas modernizāciju un apbruņošanu ar moderniem ieročiem. Sākumā reorganizācija notika slēpti, lai nepievērstu rietumvalstu uzmanību, tādēļ «uz papīra» tika saglabātas kavalērijas divīzijas, taču tajās ieplūdināja tehniku (automašīnas un bruņumašīnas), tā gatavojot augsni pārejai uz motorizētām vienībām. No tādiem aukstajiem ieročiem kā pīķi un zobeni kavalēristi atteicās jau agrāk, nomainot tos pret karabīnēm un pistolēm, taču tagad kavalērijas vienības papildināja Vācijā ražotie motocikli BMW un Zundapp. Vēlāk gan kavalērijas divīziju vietā izveidoja tanku divīzijas, taču zirgi nekur nepazuda, jo tos sadalīja pa citām vienībām. Piemēram, katram kājnieku pulkam piešķīra pa kavalērijas vadam ar 33 jātniekiem, kuru uzdevums bija darboties kā izlūkiem un ziņnešiem. Taču tās bija tikai pirmās pārmaiņas, jo pat motorizētos un mobilos bruņotajos spēkos zirgiem bija atvēlēta nozīmīga loma.
Zibenskarš zirgu pajūgos
Kad 1939. gada rudenī Vācija iebruka Polijā, reizē ar tankistiem un kājniekiem invāzijā piedalījās arī tūkstošiem zirgu. Par to, cik motorizēts bija vai nebija tā laika vērmahts, liecina skaitļi: tobrīd tā rīcībā bija 183 000 automašīnu un 514 000 zirgu. Tātad gandrīz trīs zirgi uz vienu auto.
Kavalērijas vienībās bija iesaistīta tikai neliela daļa zirgu, jo pamatmasa kalpoja kā vilcēji. Zirgi nodrošināja gan lielgabalu pārvietošanu, gan munīcijas piegādes, gan arī pārtikas un visdažādākā ekipējuma transportēšanu. Protams, daļu pārvadājumu veica kravas automobiļi, taču reiha rīcībā vienkārši nebija tik daudz autotransporta, lai nodrošinātu visas vajadzības. Tādēļ armijā tika «iesaukti» desmitiem tūkstošu zirgu. Tiek lēsts, ka visa kara gaitā dienestam vērmahtā bija izmantoti apmēram trīs miljoni zirgu, no kuriem apmēram puse bija rekvizēti okupētajās teritorijās Polijā, Francijā un Padomju Savienībā. Derēja visas zirgu šķirnes: smagos lauku vilcējus izmantoja vezumniekos, bet vieglos rikšotājus iedalīja kavalērijas vienībās, kuru galvenie uzdevumi bija izlūkošana vai arī ātri flanga manevri, lai nokļūtu ienaidnieka aizmugurē.
Karā pret Poliju vācieši bez motorizētajām vienībām un kājniekiem izmantoja kavalērijas brigādi, kurā bija 6600 karavīru, 4552 zirgi, 409 zirgu pajūgi, 318 motociklu un 427 automašīnas. Vēlāk šo brigādi pārveidoja par 1. kavalērijas divīziju, kas piedalījās arī operācijās Nīderlandē, Beļģijā un Francijā. Uzbrukumā gan kavalēristi nedevās zirgu mugurā, bet gan nokāpa no tiem un darbojās kā kājnieki, izmantojot karabīnes vai mašīnpistoles, kas parocīgo izmēru dēļ bija iekļautas jātnieku bruņojumā. Šādai metodei gan bija arī trūkums, jo no katriem četriem kavalēristiem kaujā varēja piedalīties tikai trīs, kamēr ceturtajam nācās pieskatīt zirgus.
Visai līdzīgi izskatījās arī vācu invāzija Francijā 1940. gadā. Arī tur uzbrukuma smailē bija tanku divīzijas, kurām sekoja kājnieki un vezumnieki ar zirgiem. Šāda aina ne pārāk atgādina izslavēto zibenskaru, taču bez pajūgiem armija nekur tālu nebūtu tikusi apgādes problēmu dēļ. Piemēram, tā laika vērmahta artilērijas pulkā bija 2600 karavīru un 2200 zirgu - tātad gandrīz visa lielgabalu, munīcijas un pārējā ekipējuma transportēšana notika ar zirgiem. Arī katrā kājnieku divīzijā bija apmēram 6000 zirgu, kas nodrošināja visu loģistiku. Interesanti, ka tajā pašā laikā Sarkanā armija bija spējusi nodrošināt augstāku motorizācijas līmeni, jo tās kājnieku divīzijā zirgu skaits bija uz pusi mazāks. Tiesa, gandrīz visu šo tehniku padomju karaspēks pazaudēja 1941. gadā un ilgu laiku, kamēr nesākās Rietumu lendlīzes piegādes, bija spiesti izmantot zirgus kā galveno vilcējspēku.
Ar zobenu pret tanku
Viens no izplatītākajiem Otrā pasaules kara mītiem vēsta, ka 1939. gada septembrī, kad Vācija iebruka Polijā, poļi nav spējuši izdomāt neko labāku, kā sūtīt uzbrukumā vācu tankiem kavalēristus ar zobeniem un pīķiem. Vācijas propagandas ministrs Jozefs Gebelss var būt lepns, jo tieši viņš šo mītu palaida pasaulē.
Patiesībā poļi nebija stulbi, un, lai gan kara sākumā viņu armijā kavalērijai tiešām bija atvēlēta liela loma, būtībā šīs kavalērijas vienības zirgus tikai izmantoja, lai pārvietotos no vienas vietas uz otru, bet kaujā iesaistījās kā kājnieki, turklāt to rīcībā bija arī mīnmetēji un prettanku lielgabali. Mīts par kavalēristu uzbrukumu tankiem ar zobeniem dzima kara pirmās dienas, 1. septembra, pēcpusdienā, kad pie Krojantu ciema 200 poļu 18. ulānu pulka kavalēristi uzdūrās vācu kājnieku vienībai, kura bija piestājusi atpūsties. Poļu komandieris nosprieda, ka tādu izdevību nevar laist garām, un pavēlēja nekavējoties kavalērijas ierindā uzbrukt vāciešiem, laižot darbā arī zobenus. Pārsteiguma efekts bija pilnīgs - vācu kājnieki panikā metās bēgt. Taču, tā kā poļi nebija paspējuši izlūkot tuvāko apkaimi, viņi nezināja, ka turpat blakus atrodas vācu tanku vienība, kas nekavējoties nāca kājniekiem palīgā un atsita poļu uzbrukumu. 25 kavalēristi gāja bojā, vēl 50 tika ievainoti. Vācu propaganda pēc tam izbazūnēja pa visu pasauli, ka aprobežotie poļi tankiem uzbrūk ar zobeniem, kas, protams, nebija patiesība. Par to, cik nopietni īstenībā vācu komandieri uztvēra negaidītu kavalērijas uzbrukumu briesmas, liecina uzreiz pēc Krojantu kaujas izdotā ģenerāļa Guderiāna pavēle pat atpūtas brīžos kājniekiem sagatavot aizsardzības pozīcijas. Vēlāk mītu par varonīgajiem, taču aprobežotajiem poļiem palīdzēja tiražēt arī itāļu kara reportieris Indro Montanelli, kurš krāšņi aprakstīja, kā vācu motorizētās vienības noslauka poļu kavalēriju, daudz ko piepušķojot un piemirstot pieminēt, ka lielākos zaudējumus poļi cieta atkāpšanās laikā, kad viņus netraucēti bombardēja vācu aviācija un vajāja tanki.
Rodžera Mūrhausa grāmatā First to Fight ir minēti vēl pāris gadījumi, kad poļu kavalēristi sagādājuši vāciešiem nopietnas problēmas. Piemēram, naktī no 11. uz 12. septembri 11. ulānu pulka kavalēristi negaidot uzbruka vācu 44. kājnieku pulkam, kas bija apmeties Kalušinas pilsētiņā, 50 kilometrus uz austrumiem no Varšavas. Uzbrukums, kurā kavalēristi, pēc visa spriežot, devās gan zirgos, gan arī kājām, pārsteidza pretiniekus nesagatavotus un piespieda steigā pamest pilsētu. Ilgi gan to poļiem noturēt neizdevās, taču šis gadījums parāda, ka par veco laiku reliktu uzskatītajai kavalērijai tomēr vēl bija savi trumpji azotē.
SS kavalērijas divīzijas
Bez vērmahta kavalērijas vienībām pastāvēja arī divas SS kavalērijas divīzijas - Florian Geyer un Maria Theresia. Pirmo izveidoja 1942. gadā uz SS kavalērijas brigādes bāzes, kas iepriekš bija izmantota policejisku funkciju pildīšanai Polijā un Baltkrievijā. Diezgan regulāri kavalērijas brigādi iesaistīja pretpartizānu akcijās, kas parasti izskatījās apmēram tā: par atbalstu partizāniem aizdomās turētos ciematos pilnā ātrumā iedrāzās kavalēristi, bloķēja visas izejas un pēc tam sāka vētīt, kurš varētu būt vainīgs un kurš ne. Līdzīgām metodēm, tikai nu jau Krievijā, turpināja darboties arī divīzija Florian Geyer. Pieminēšanas vērts ir fakts, ka vairākus mēnešus divīziju komandēja SS grupenfīrers Hermanis Fēgeleins, kurš apprecēja Evas Braunas māsu un tādā ceļā saradojās ar Hitleru. Tiesa, tas gan Fēgeleinu neglāba no kara pēdējās dienās viņam piespriestā nāvessoda par nodevību un dezertēšanu. 1943. gada rudenī divīziju pārcēla uz Ukrainu, bet vēlāk nosūtīja uzturēt kārtību Horvātijā un Ungārijā, kur 1944. gada beigās to Budapeštā gandrīz pilnībā iznīcināja uzbrūkošais padomju karaspēks.
Divīziju Maria Theresia izveidoja jau kara beigās, 1944. gada aprīlī, daļēji to formējot no Ungārijā dzīvojošajiem vāciešiem. Lielākoties šī vienība darbojās Ungārijā un, līdzīgi kā Florian Geyer, beidza pastāvēt 1944. gada beigās kaujā par Budapeštu.
Zirgi un Krievijas ceļi
Arī iebrukums Padomju Savienībā nebūtu īstenojams bez zirgu atbalsta. Vēl vairāk - sākoties rudens šķīdonim, tieši zirgi kļuva par galvenajiem transporta pakalpojumu nodrošinātājiem, jo automašīnas bieži vien nespēja izbraukt dubļainos ceļus. Līdzīgi bija arī ziemā, kad sala dēļ tehnika bieži vien nedarbojās, taču bērītis vienmēr bija ierindā.
Lūk, kā militāro kravu pārvadājumus Harkivas apkaimē 1942. gada rudenī un ziemā aprakstīja vācu karavīrs Gijs Saijers: «Rudenī vērmahts, veicis spīdošu uzbrukumu, iesprūda izdangātajos ceļos ar visām savām kravām. Sākās sals, un visi jau tā atbaidošie ceļi, kas veda uz austrumiem, sasala. Tādus ceļus izbraukt varēja tikai zirgu pajūgos, tie vismaz pavēra kaut kādu iespēju pārvadāt karaspēku. Taču, kad ziemā milzīgo Krievijas teritoriju nosedza bieza sniega sega, kustība atkal tika paralizēta. 1942. gada decembrī pavadījām kravas. Lāpstojām sniegu, lai mūsu pajūgi varētu pavirzīties uz priekšu 20-30 kilometrus, taču nākamajā dienā viss atkal bija apsnidzis un nācās no jauna ķerties pie darba. Zem sniega bija neskaitāmas bedres un grambas, kurās mēs visu laiku iesprūdām. [..] Vairākus pajūgus un zirgus izrotājām - tos visus rekvizējām vietējiem iedzīvotājiem. Kad devāmies ceļā, izskatījāmies pēc Ziemassvētku procesijas, tikai dāvanu vietā vedām patronas un granātas.»
Bez zirgu transporta vācu apgādes ķēde Austrumu frontē būtu sabrukusi jau kara pirmajā ziemā. Krievijas ziemas apstākļos arī zirgu pajūgi to nespēja pilnībā glābt, taču bez tiem būtu pilnīga katastrofa. 1942. gada beigās Staļingradā gan vāciešiem vairs nejaudāja palīdzēt arī zirgi, jo tos gluži vienkārši nebija, ar ko barot. Tādēļ Frīdriha Paulusa komandētā 6. armija bija spiesta lielāko daļu pajūgu nosūtīt uz aizmuguri, jo citādi zirgus būtu piemeklējusi bada nāve. Kad 6. armija nonāca aplenkumā, vēl atlikušos zirgus apēda bada mocītie vācu karavīri.
Zirgu tūkstošu pabarošana bija sarežģīts uzdevums, jo tiem nācās sagatavot milzīgus siena un auzu krājumus, ko vēl vajadzēja nogādāt līdz frontei. Ja nebija ēdamā, zirgs vairs nebija strādātājs un karaspēka kaujasspējas tika iedragātas. Lielu postu vērmahta zirgu armijai nodarīja bargās Krievijas ziemas un slimības. Bojā gājušo bērīšu skaits sniedzās simtos tūkstošos - dažos pētījumos minēts skaitlis 750 000. Tikai 1941. gada beigās vērmahts zaudēja apmēram 100 000 zirgu, no kuriem trešā daļa gāja bojā slimību vai organisma novājināšanās dēļ.
Vācu kavalērijas atdzimšana
1941. gadā vērmahtā bija vairs tikai viena kavalērijas divīzija, ko iekļāva Heinca Guderiāna komandētajā tanku grupā. Pripetes apkaimes purvainajā apvidū, kur smagajai tehnikai bija grūti pārvietoties, tieši jātnieki kļuva par mobilākajiem karotājiem un līdz oktobrim saņēma gūstā gandrīz 10 000 padomju karavīru. Taču kaujas operācijās kavalēristi pārtrauca piedalīties reizē ar pirmajiem lielajiem saliem. Tad kļuva skaidrs, ka armijas vadība nav spējusi pienācīgi parūpēties ne par kavalēristiem, ne arī par zirgiem - jātniekiem trūka silta apģērba, bet zirgiem segu. Tādēļ kavalērijas vienības ātri vien zaudēja jebkādas kaujasspējas.
1942. gada pavasarī kavalēristi atgriezās ierindā, tikai šoreiz kā 24. tanku divīzijas palīgvienība. Lielākoties to izmantoja izlūkošanai vai arī frontes kritisko iecirkņu aizbāšanai - ja kaut kur draudēja pārrāvums, visātrāk uz turieni varēja aizsūtīt jātniekus. Vēlāk tika izveidoti vēl daži kavalērijas pulki un pat vienota kavalērijas spēku vadība. Dažos reģionos kavalērija izrādījās visai efektīva, piemēram, Kaukāzā un Narevas upes apkaimē, taču beigu fāzē arvien lielākus zaudējumus tai nodarīja sabiedroto aviācija, kas tobrīd jau kontrolēja gaisa telpu.
1945. gadā, kad viss bruka un juka, vērmahta kavalēristi bija iesaistīti kaujas operācijas Donavas apkaimē. Kara beigās viņi organizēti padevās gūstā britu karavīriem un nonāca gūstekņu nometnēs, bet zirgi - vietējo fermeru pārziņā. Pavisam traģisks liktenis bija lemts kazaku brīvprātīgajiem, kuri dienēja vācu pusē kavalērijā - viņus Staļins pasludināja par nodevējiem un pieprasīja izdot, ko briti arī izdarīja.
Sabiedroto aviācija arī pamatīgi papostīja loģistikas ķēdi, jo, ja sašautu automašīnu vēl varēja mēģināt saremontēt un braukt tālāk, pajūgs vai lielgabals, ko vilka zirgs, pēc tā bojāejas vairs nebija kustināms, kamēr neatradi jaunu bērīti. Taču neatkarīgi no šīm problēmām zirgu loma vācu armijā kara beigās pat pieauga, jo sabumbotās rūpnīcas vairs nespēja pietiekamā daudzumā saražot automašīnas, bet esošajām hroniski trūka degvielas. Tikmēr «auzu motors» vienmēr bija ierindā, un pāris mēnešus pirms kara beigām Vācijas bruņotajos spēkos bija pat vairāk zirgu nekā kara sākumā - gandrīz divi miljoni. Tie, kuriem izdevās nodzīvot līdz kara beigām, tika atdoti lauksaimniekiem.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild Žurnālu izdevniecība Lilita